Feeds:
Raksti
Komentāri

Labas ziņas

Ar šī gada 10. martu Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskola un tās īstenojamās izglītības programmas ir akreditētas darbam turpmākajiem sešiem gadiem, kas ir maksimālais akreditācijas periods.

Savukārt 2012.gada 9.martā skolai ir izsniegta licence Pamatizglītības profesionāli orientētā virziena programmas īstenošanai, kas dod iespēju no nākamā mācību gada mācīt trīs jaunus mācību priekšmetus pamatskolā: 1.-4. klašu skolēniem Daiļamatniecību, bet 5.-9. klašu skolēniem Tekstildizainu un Kokamatniecību.

“Šaipus. Viņpus.”

Šī gada 5.aprīļa “Izglītība un Kultūra” numura 16.lpp. raksts par Lūcijas Rancānes 70. gadadienai veltīto pasākumu Makašānu skolā un Antona Rancāna grāmatas atvēršanas svetkiem.

Info pieejama arī laikraksta mājaslapā: http://www.izglitiba-kultura.lv/galerijas/saipus-vinpus-lucijas-rancanes-70-gadadiena

 

 

 

 

Foto: Diāna Gaidule

Pavasaris

Pūce gatavojas uz mazuļu perēšanu un dzied jocīgas dziesmas.

Jauna grāmata

Šī gada 30. marta 14:00 Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolā notiks Antona Rancāna grāmatas „Šaipus. Viņpus.” atvēršanas svētki.

Grāmatu autors veltījis savai dzīvesbiedrei šīs skolas izveidotājai Lūcijai Rancānei par kopā pavadītajiem 50 gadiem, par skolas darbā nesavtīgi sadedzinātiem pieciem gadu desmitiem, par pusgadsimtu nemitīgas kopējās cīņas pret varasvīru patvaļu gan padomju režīmā, gan vēl vairāk atjaunotās neatkarības laikā, par neskaitāmajiem kontrolējošo un vadošo iestāžu pazemojumiem un nemitīgajiem draudiem viņas loloto skolu slēgt.

Lūcija mīlēja savu darbu, uzskatīja, ka bez lauku skolām nevar saglabāt latvisku Latviju. Viņa mīlēja dzīvi un dzeju. Vīlusies atjaunotās Latvijas politikā un izglītības sistēmā, pēc kārtējā varasvīru pazemojuma, viņa pastrīpojusi dažas rūgtas rindas Vizmas Belševicas vārsmās:

„O, nodevēju tauta, vai vērts

Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?…

Šī gada 15. martā Lūcijai Rancānei apritētu 70. gadadiena. Turpini lasīt »

Antons_Rancans_Saipus_Vinpus

Jautājums: kāpēc?

Pirms kādām trim nedēļānm sarunājos ar Vērēmu pagasta grāmatvedi par to, kā lētāk tikt pie kādas janas iekārtas skolai. Grāmatvdis: “Šobrīd naudas nav.”

Es: “‘Nu, varbūt mēs varam paciesties kādu laiku?”

Grāmatvedis: “Tu domā, ka nauda parādīsies pēc kāda laika….?””

Es: “Nuuu, es ceru… :)”

Grāmatvedis, skeptiski iesmejoties: “Nu…, kamēr mēs būsim “zem” novada (Rēzeknes), mums nekad naudas nebūs…

Nez, kas zem tā slēpjas ????

Zivs

Vakar Maximā nopirku karpu. Pirmkārt, nevis, lai apēstu, bet, lai saprastu pa īstam, kāda zivtiņai ir seja, kādās krāsās spīguļo zvīņas…

Un tā – šosvētdien uzgleznojās zeltaina spogļkarpa uz tirkīzzila fona.

Jā, sanāca divi zaķi ar vienu šāvienu – glezna un lieliskas pusdienas.

Mūsu brīnišķīgā skola

Piektdiena

Sniegs cenšas noklāt ne tikai visus zemes tumšumus, bet arī nelīdzenumus.Ir maza cerība, ka nelīdzenumi pazudīs arī domās. Diemzēl – tās ir veltas. Dienu un nakti ir jābūt modram, ka kāds izgudros un iedurs kādu smalku duncīti mugurā. Īpaši jāpiesargās no tiem, kas pēkšņi kļuvuši pārlieku laipni. Jā, skarba atziņa. Galvenais – ar tādu jādzīvo visu atlikušo dzīvi.

Bet vispār – ir lietas, kas mazliet iedvesmo. Dažas lietas iedvesmo pamatīgi – tā ir gleznošana. Tas patiešām ir tā vērts. Un sniegs tad lai paliek citiem.

Pēc vētras

…un mēs dzīvojam, dzīvojam.Līdz kādam šķietami nenozīmīgam brīdim, kādam it kā nelaikā iekļuvušam mirklim. Gan gribētam, gan negribētam. Naplānotam, bet, iespējams, cerētam. Nelūgtam, bet pieņemtam. Tādam, kas vienkārši ievelk tevi mazā burvībā arpus laika -pareizā un nepareizā.. Tā rodas glezna: liela, sirma egle guļ uz naksnīgā meža ceļa. Koks neizturēja vētru, ar milzu čaukstoņu nokritusi, tagad  klusē, un klusē, un klusēs… Bet es, es pastāstīšu lēni krītošam rīta snīegam. Varbūt.

%d bloggers like this: