Feeds:
Raksti
Komentāri

Gandarījums

Nu jau vairākas nedēļas īstenojam jauno profesionālās ievirzes izglītības programmu pamatskolai. Tagad skolēniem ir iespēja padziļināti apgūt amatniecības un mākslas pamatus daudzveidīgās interesantās nodarbībās. 1.-4.klases skolēni ieguvuši vairākus jaunus mācību priekšmetus – daiļamatniecību, zīmēšanu, kompozīciju, bet pamatskolnieki apgūst kokamatniecību, kokgriešanu, galdniecību, tekstildarbus un dizainu.

Skolotāji jaunās programmas īstenošanai gatavojās jau gadu, domājot par to, kā vislabākajā veidā bērnus pievērst jaunrades procesam. Ir liels gandarījums, ka pūles ir attaisnojušās. Gan meitenes, gan zēni uz nodarbībām dodas skriešus, cenšas nevienu nepalaist garām, visu jauno tver ar lielu interesi un aizrautību.

Rudens mākoņi

Viena no rudens aizkustinošakajām parādībām ir izteiksmīgie un neatkārtojamie mākoņi – reizēm balti un pūkaini, rezēm draiskulīgi, reizēm tumši un draudīgi. Saspēlē ar saules vai mēness gaismu tie dabā rada neatkārtojamas noskaņas.Šoruden mani ir uzrunājuši tie nerātnie, paklīdušie mākoneļi ar saules izgaismotām apmalēm. Tieši tādiem ir atvēlēts viens no lielākajiem audekliem, kāds manā darbnīcā šobrīd atradās.

 

 

 

 

 

 

Kļūstu aizvien nepacietīgāka, gaidot, kad uz tā kaut kas parādīsies. Kaut arī simtiem reižu uzgleznots iztēlē, tas tik un tā būs izaicinājums un pārsteigums.

Nejēdzība

Šorīt, atnākot uz skolu, pamanīju sviem kolēģiem un skolēniem dusmīgas un nelaimīgas sejas. Sāku taujāt, kas tad visiem tā pēkšņi kolektīvi noticis? Izrādās, rīta autobuss, kas brauc no Rēzeknes uz Makašāniem un tālāk, bijis tik pārpildīts, ka nebijis, kur adatai noktist. Lieli un mazi skolēni stāvējuši ar savām mugursomām un nevarējuši pakustēties, bet vecākas tantiņas kliegušas – kā var būt tik nepieklējīgi bērni, ka grūstās. Kad autobuss bremzējis, visi gāzušies viens otram virsū. Kā pastāstīja latviešu valodas un literatūras skolotāja, transportlīdzeklī bijis vismaz divas reizes vairāk braucēju, nekā paredzēts vietu.

Tas, ka autobusa atiešanas laiks un maršruts tiek izmainīts, pat nepajautājot, kā tas ietekmēs skolas darba organizāciju, Makašānos nevienu vairs īsti neizbrīna. Nevienu, izņemot pašus cietējus, diemžēl neinteresē, ka maršruta izmaiņu dēļ vairāki skolēni, darbinieki un iedzīvotāji nevar nokļūt laikā darbā, mājās vai pieskaņoties citiem autobusiem, kuru laiki palikuši tie paši.  Pārsteidz tas, ka pat šoferis nespēj (negrib?) iebilst saviem maizes devējiem, apzinoties, ka riskē ar cilvēku dzīvībām.

Neskaitāmi daudzas lietas esam iemācījušies risināt paši, apzinoties atbildību par savu skolēnu drošību un labklājību. Vest skolēnus uz mājām vai skolu ar personīgo transportu, kuri ne viņu vainas dēļ nevar pielāgoties sabiedriskajam vai skolēniem (!) paredzētajam transportam, jau kļuvusi samērā ierasta lieta. Diemžēl paveikt visu citu vietā nev iespējams.

Tā kā Makašānu skolēniem ar nokļūšanu uz skolu problēmas ir ar zināmu regularitāti (katra mācību gada sākumā), skolotāji un skolēni neizpratnē rausta plecus un jautā: “Kāpēc tā notiek? Kāpēc daudzas lietas notiek tā, it kā mūsu vispār nebūtu?”

Vai tiešām tas viss ir tikai nejaušas sakritības?

Brīvdienas izvērtās dīvainas. It kā pārāk mierīgas: nebija jāgatavo steidzami dokumenti, nezvanīja skolēni, vecāki un pat kolēģi. Dienas pirmajā pusē izdevās ievilkt pāris triepienus gleznās, kuras šķiet vēl nav pabegtas, tad padomāt, tad iesnausties uz 5 minūtēm, bet tieši piecos pēcpusdienā devāmies ar tēti uz siltumnīcu, lai novāktu rudens tomātu ražu. Tā tas sākās:

Visu vasaras nogali siltumnīcā bija tāds skaistums… Tur gāju kā uz izstādi, kā uz kūrortu, kur saulē rotājās lieli un mazi, sarkani un dzelteni dažādu šķirņu tomātu brīnumiņi.

Un tā no šī visa sanāca gandrīz divi spaiņi sulas.

Gruzīni saka, ka vīns ir konsrvēta saule.

Tā kā vīnogas mūsu pusē paskābas un maz, man arī būs konservēta saule. …No tomātiem.

Bērnības garša

Dienas pirmajā pusē izdevās pagleznot, bet ap trijiem pēcpusdienā debesis apmācās – kļuva tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pareizās krāsas. Lai piepildītu vēlo pēcpusdienu, nolēmu apciemot savu klases biedreni, kura ar ģimeni dzīvo kaimiņu pagastā.

Ik reizi, kad redzu lauku mājas, kur ir bērni ar samaidošām saulē iedegušām sejām, dārzi, govis, kaķi, suņi, traktori, pirtis, šķūnīši, pagrabi, ķirbji, ķiploki, puķu un tomātu sēklas uz palodzes, mani pārņem patīkams aizkustinājums un cerība, ka lauki Latgalē vēl nav pavisam izmiruši.

Es atceros savu bērnību, kad pie vecmammas dzīvojos kūtī, baroju teliņus, vedu aitas no ganiem, baidījos no dusmīgā gaiļa, meklēju olas, kūlu krējumu sviestā un grābu sienu… Un man kļūst tik žēl bērnu, kuriem nav tādu lauku, kur gūt tik neaizmirstamu un brīnišķīgu piredzi. Pieredzi, kas māca visu lietu kārtību, rūpes par mazākām dzīvībām, izpratni par neatlaidīga un grūta darba jēgu un vēl daudz ko citu. Tas viss palicis atmiņā kā smaržas, skaņas, krāsas, noskaņas un šķiet, nekad nepazudīs.

Prombraucot es dabūju līdzi pašgatavota sviesta piku. Kad mājās to izsaiņoju, ieliku bļodiņā un pasmaržoju, šķita, ka piedzīvoju ceļojumu laikā, – tā bija bērnības smarža.

14. septembris

Divus vasaras mēnešus ik dienu no 6:00 rītā līdz 7:00 vakarā mans tēvs mākslinieks – koktēlnieks Antons Rancāns neatlaidīgi graudiņu pēc graudiņa nokala no 800 kilogramus smaga gaiša granīta.

Ar katru dienu no akmens aizvien vairāk un pārliecinošāk uz mums raudzījās mana māmiņa, mūsu direktore un nu jau – mūsu eņģelis – Lūcija Rancāne. Šodien piemineklis aizceļoja uz Rēzeknes novada Šķeņevas kapsētu, lai slīpā vakara saulē atgādinātu mums, kas ir patiesi sirsnīgs smaids, kas ir mīlestība, kas ir patriotisms un bezgalīga uzupurēšanās, lai daudziem simtiem bērnu, jauniešu, vecu cilvēku, putnu un dzīvnieku dzīve kļūtu gaiša un cerīga.

Svētdienas vakars

Šogad Makašānos ābolu gads. Padevusies ir gan vasaras, gan rudens šķirņu raža. Skolēniem pašu audzētie veselīgie augļi tiek piedāvāti katru starpbrīdi.  Ar tiem, kuri jau svētdienas vakarā ieradušies skolas internātā, kopīgi salasījām saldos dzeltenos un mālābolus.


Izskatās, kapietiks arī sulām

un ēšanai līdz pašam pavasarim.

Šogad Makašānos atkal darbojas pirmsskolas grupiņa. Astoņi bērni, kuri aizrautīgi un ar lielu atbildību gatavojas kļūt par skolēniem. Vairāki no viņiem iepriekš bijuši bērnu dārzā, bet daži skolā ieradušies tieši no mājām. Kā vieni tā otri ir ļoti priecīgi un lepni par to, ka viņi JAU ir skolnieki. Vairākas bērnu mammmas ar lielu prieku stāsta, ka mājās pie brokastošanas savus bērnus dabū ar maziem draudiņiem: “Ja, nepaēdīsi, tad neverēs iet uz skolu….”. Un tad ēdiens momentā tiek notiesāts.

No malas arī ir nācies novērot, cik mīļi un iecietīgi pret mazajiem izturas vecāko klašu skolēni. Tas liek domāt, ka skola ir kā liela ģimene, kur mazie mācās no lielākajiem, viens otru pieskata un audzina.

Viss liecina, ka pirmsskolas grupiņa pie skolas visnotaļ pozitīvi ietekmē ne vien pašus tās audzēkņus, bet arī izglītības iestādes klimatu kopumā, motivējot izaugsmei mazos, atbildībai un iecietībai lielākos.

Nakts domas

Atkal padomā gleznot upi vai strautu. Interesanti, ka šī tēma regulāri atgriežas un tiecas izpausties kaut kā savādāk: citā kolorītā, citā gaismā, citā noskaņā un kompozīcijā. Un tiesa, divas reizes vienā upē iekāpt nevar.

Tāpat kā dzīvē, tā arī glezniecībā. Tu ej un ej, mazliet pakāpies vai pagriezies citā virzienā, dažreiz atskaties, dažreiz lec… Ir tā, ka gleznotjot izdodas gan sevi garlaikot, gan pārsteigt. Un sevis pārsteigšana dažādās dzīves situācijās ir ārkārtīgi aizraujoša lieta, kas laikam paliek atmiņā ļoti ilgi, lai neteiktu – mūžīgi. Tas ir viens no mirkļiem, kuros apzinies, ka neesi dārzenis.

Rīt 1.septembris.

Viena no mīļākajām dienām kopš bērnības.

Man nepatika pildīt mājasdarbus, bet man tik ļoti patika iet uz skolu. Man nepatika kādā mirklī kāds skolotājs, bet man tik ļoti patika viss, kas notika skolā. Mēs pacietām mācību stundas, tad spēlējām paslēpes, tad čiepām makaronus un tēju no virtuves un kāpām skolas bēniņos, lai tos notiesātu baložu kompānijā. Man bija labas un teicamas atzīmes, bet arī paniskas bailes palikt uz otru gadu nepameta gandrīz līdz pamatskolas beigām. Šķiet, tas bija tik nesen…
…Un šodien es esmu atbildīga par vairāk kā simts skolas dzīvībām, kuri cer, tic un paļaujas. … un gribas paņemt katru no viņiem uz rokām un samīļot. Tas ir tik vienkārši un iespējami. Un neko nemaksā.

Lai mums viesiem Laimīgs Jaunais mācību gads!!!

Paldies maniem kolēģiem, labvēļiem, palīgiem, eņģeļiem un arī nelabvēļiem par spēku.

Padies par iespēju sajust dzīvi TIK dzīvu.

%d bloggers like this: