Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Šis un tas’ Category

Šogad ziema padevusies samērā gaumīga – nav ilgstošu aukstumu un lielu vēju. Tagad martā ir īpaši jauki, jo dienā māju pieslida saule, tādēļ var gandrīz nekurināt. IMG_0824

Kaut kā sanācis, ka visi Makašānu piebraucamie ceļi regulāri tiek iztīrīti un pārvietošānās ar mašīnu nesagādā grūtības.

IMG_0827

Protams, kā vienmēr, arī celiņi un taciņas starp skolas ēkām glīti un akurāti norakti.

Īpaši skaisti ir rīti ar spožajiem saulesstariem un ultramarīnzilajām ēnām, kas jautri spēlējas starp kupenām, kokiem un mājām.

IMG_0838

IMG_0834

Advertisements

Read Full Post »

Mēs

Te pa atmiņu tiltiem mēs aizejam satikt cits citu un paši sevi pirms daudziem gadiem, pirms dažiem menešiem un pirms dažiem mirkļiem: http://www.ltv.lv/video/province/23853/dziives-sirds-skola-24.02.2013/

Read Full Post »

Nav nekas neparasts, ka garajā ziemā nogurdinātie cilvēki aizvien biežāk sāk slimot. Priecājamies, ka mūsu skolu šogad vēl nav piemeklējuši lielie negantie vīrusi. Tomēr šodien sagadījās tā, ka vienas dienas laikā diviem nepilngadīgiem skolēniem bija jāsauc neatliekamā palīdzība.

Jau trešo dienu kāda meitene sūdzējās par sāpēm vēderā, kuras pa laikam pārgāja, tad atkal atjaunojās. Pēc tam, kad spazmolītiski līdzekļi un kliņģerīšu tēja nepalīdzēja, sāpēm pievienojās slikta dūša un temperatūra, skolas medmāsa tomēr rosināja saukt ātros. Viss notika ļoti operatīvi – brigāde ieradās, apskatīja un jau ap plkst. 11:00 16 gadus veco meiteni nogādāja Rēzeknes slimnīcā. Tā ka meitenes ģimene dzīvo Strūžānos, bet viņa pati pa nedēļu skolas kopmītnē, lai viņu atbalstītu, slimnīcas uzņemšanā meiteni sagaidīja arī skolotāja, kas tajā liakā bija kopā ar citiem bērniem pie zobārstiem. Kā drīz vien man no slimnīcas uzņemšanas pavēstīja kolēģe, tad skolniece ievietota slimnīcā, lai veiktu izmeklēšanu. Nu – tiktāl viss šķiet ļoti adekvāti.

Adekvāti līdz brīdim, kad pēc skolotāju sapulces (ap 18:00), kad skolā visiem beidzies darbs, man uz mobilo tālruni zvana no uzņemšanas nodaļas un saka: “Meitene ir izmeklēta un izrakstīta. Ņemiet viņu mājās!”  Es ar izbrīnu jautāju: “Tagad? Mājās? Vakarā? Vai meitene nevar palikt līdz rītam?” Man atbild: “Nevar. Viņu te neviens nebaros.”

Piebildīšu, ka mājas viņai Strūžānos (vismaz 30 km no Rēzkenes), bet skolas internāts – Makašānos (10 km no Rēzeknes). Diemžēl izglītības iestādēm nav opertīva transporta un šoferu ar maiņu darba grafiku, ko izmantot šādos gadījumos. Pēc darba laika nav arī darbinieka, ko nosūtīt, jo internāta audzinātājai jābūt kopā ar citiem bērniem, bet kurinātājam jāuzrauga apkures katli. Vienīgais, ko šobrīd varu darīt (kā jau n-tās citas reizes līdzīgās situācijas), – braukt pati vai nosūtīt savu tēvu. Zinot, ka man šodien bija noslogota diena, tētis pieteicās aizbraukt pēc meitenes. Kad bija rasts risinājums, atzvanīju uz uzņemšanu, lai precizētu, kur ir meitene un vēlreiz paudu izbrīnu, ka nepilngadīgu bērnu, kuram ātrie savā papīrā uzrakstīja deklarēto dzīvesvietas adresi – Strūžānus, vakarā met ārā no slimnīcas. Man vēlreiz izskaidroja, ka nuuuuu…, gulta jau mums būtu, bet saprotiet, viņu te nevien nebaros.

Tad es tā iegrimu pārdomās.

Vai es slimnīcas darbinieku vietā arī pateiktu tāpat? Vai es neiedomātos pateikt, ka mēs visu nokārtosim – iedosim kaut tējas glāzi, un viss būs labi, meiteni varēs paņemt no rīta.  Zinu, cik reizes, strādājot skolā, nav nācies pirkt bērniem zāles, vest pie kāda daktera par samaksu, jo situācija ir akūta un nepieciešama speciālista konsultācija, bet skolēna ģimenes ārsts ir otrā Latvijas malā, un nosūtījuma nav. Nerunājot par to, cik degvielas tiek tērēts. Vienmēr liekas, ka pats galvenais, lai cilvēks ir vesels un drošībā. Un tādā brīdī pat prātā neienāk, ka par to neviens nesamaksās. Zinu, ka ikviens mans kolēģis rīkojas tieši tāpat.

Jā, bet ar to diena nebeidzās.

Bija ap 23:15, kad jau laidos miegā. Pēkšņi izdzirdu dīvainu skaņu – tādu kā sirēnu. Izrādās, pie skolas vārtiem (atrodas līdzās mūsu mājai) piebrauc ātrā palīdzība. Redzu pa logu, ka viņus satiek kurinātājs un rāda ceļu uz skolas kopmītni. Nekavējoties turp zvanu, lai noskaidrotu, kas noticis. Izrādās citai 7.klases metenei sākušas stipras galvassāpes un vemšana, un naktsaukle izsaukusi neatliekamo palīdzību. Es auklei saku: “Labi. Pareizi. Satiec viņus.” Pēc kāda laiciņa auklīte man zvana un stāsta: “Zini, ir tāda situācija, ka ātrie uzskata, ka meitene ar šadām galvassāpēm ir jāved uz slimnīcu, bet kādam pieaugušajam jābrauc līdzi, jo, ja viņu izmeklēs un izrakstīs, tad viņu jāņem prom no slimnīcas naktī…”

Šajā brīdī man pavisam pazuda miegs un galvā cauri izskrēja visas bezgalīgās nejēdzības, kādas nācies sastapt mūsu valstī.

Tātad.

Veselības ministrijasprāt, Rēzeknes slimnīcasprāt ir pilnīgi normāli pieļaut, ka nakts vidū, kad ārā ap -20, nepilngadīgu bērnu varētu palaist ārā no slimnīcas. Kaut arī viņam ar visu pieaugušo blakus būtu kājām jāiet 10 vai 30 kilometri.

Normāli, ja aukle pamestu vēl 25 bērnus bez uzraudzības internātā un brauktu līdzi, pēc tam uz sava vai mana rēķina izsauktu taksi un atvestu bērnu mājās. Vēl normālāk būtu, ja skolas direktore vai kāds pedagogs visu nakti dežūrētu pie telefona un gaidītu, kad piezvanīs no uzņemšanas, lai savācam savu bērnu.

Toties viņuprāt ir nenormāli, ja bērns, kurš vēlā vakarā ievietots slimnīcā, paliktu tur līdz rītam, kad vieglāk organizēt transportu un nogādāt viņu atpakaļ kopmītnēs vai mājās.

Es auklītei pateicu, lai ātrajiem izskaidro, ka ir divi varianti – vai nu dakteri atrisina šo situāciju, vai arī mēs sastādīsim aktu, ka skolniecei netika sniegta palīdzība tāpēc, ka nakts vidū (ja nu gadījumā viņu atzīst par veselu) nebūtu neviena, kurš viņu paņem no slimnīcas un atved uz Makašānu skolas kopmītni vai mājām.

Par laimi, vismaz ātrās palīdzības dakteres bija saprotošas un teicās visu atrisināt.

Nu tad, gaidīsim rītu!

Visu laiku medijos valstsvīri maļ un maļ, ka dzīve Latvijā iet uz augšu, ka viss tiek sakārtots, ka no varas puses cilvēku labā tiek darīti tādi un šitādi “varoņdarbi”. Nez kāpēc man, sastopoties ar iepriekš minētām un vēl daudzām citām lietām, kļūst aizvien skumjāk un skumjāk.. (?)

P.s.

Tagad laikam vairs nebrīnīšos, ja ziņās rādīs, ka pie kādas slimnīcas atkal mētājas kāds pacienta līķis.

Read Full Post »

Nejēdzība

Šorīt, atnākot uz skolu, pamanīju sviem kolēģiem un skolēniem dusmīgas un nelaimīgas sejas. Sāku taujāt, kas tad visiem tā pēkšņi kolektīvi noticis? Izrādās, rīta autobuss, kas brauc no Rēzeknes uz Makašāniem un tālāk, bijis tik pārpildīts, ka nebijis, kur adatai noktist. Lieli un mazi skolēni stāvējuši ar savām mugursomām un nevarējuši pakustēties, bet vecākas tantiņas kliegušas – kā var būt tik nepieklējīgi bērni, ka grūstās. Kad autobuss bremzējis, visi gāzušies viens otram virsū. Kā pastāstīja latviešu valodas un literatūras skolotāja, transportlīdzeklī bijis vismaz divas reizes vairāk braucēju, nekā paredzēts vietu.

Tas, ka autobusa atiešanas laiks un maršruts tiek izmainīts, pat nepajautājot, kā tas ietekmēs skolas darba organizāciju, Makašānos nevienu vairs īsti neizbrīna. Nevienu, izņemot pašus cietējus, diemžēl neinteresē, ka maršruta izmaiņu dēļ vairāki skolēni, darbinieki un iedzīvotāji nevar nokļūt laikā darbā, mājās vai pieskaņoties citiem autobusiem, kuru laiki palikuši tie paši.  Pārsteidz tas, ka pat šoferis nespēj (negrib?) iebilst saviem maizes devējiem, apzinoties, ka riskē ar cilvēku dzīvībām.

Neskaitāmi daudzas lietas esam iemācījušies risināt paši, apzinoties atbildību par savu skolēnu drošību un labklājību. Vest skolēnus uz mājām vai skolu ar personīgo transportu, kuri ne viņu vainas dēļ nevar pielāgoties sabiedriskajam vai skolēniem (!) paredzētajam transportam, jau kļuvusi samērā ierasta lieta. Diemžēl paveikt visu citu vietā nev iespējams.

Tā kā Makašānu skolēniem ar nokļūšanu uz skolu problēmas ir ar zināmu regularitāti (katra mācību gada sākumā), skolotāji un skolēni neizpratnē rausta plecus un jautā: “Kāpēc tā notiek? Kāpēc daudzas lietas notiek tā, it kā mūsu vispār nebūtu?”

Vai tiešām tas viss ir tikai nejaušas sakritības?

Read Full Post »

Brīvdienas izvērtās dīvainas. It kā pārāk mierīgas: nebija jāgatavo steidzami dokumenti, nezvanīja skolēni, vecāki un pat kolēģi. Dienas pirmajā pusē izdevās ievilkt pāris triepienus gleznās, kuras šķiet vēl nav pabegtas, tad padomāt, tad iesnausties uz 5 minūtēm, bet tieši piecos pēcpusdienā devāmies ar tēti uz siltumnīcu, lai novāktu rudens tomātu ražu. Tā tas sākās:

Visu vasaras nogali siltumnīcā bija tāds skaistums… Tur gāju kā uz izstādi, kā uz kūrortu, kur saulē rotājās lieli un mazi, sarkani un dzelteni dažādu šķirņu tomātu brīnumiņi.

Un tā no šī visa sanāca gandrīz divi spaiņi sulas.

Gruzīni saka, ka vīns ir konsrvēta saule.

Tā kā vīnogas mūsu pusē paskābas un maz, man arī būs konservēta saule. …No tomātiem.

Read Full Post »

Dienas pirmajā pusē izdevās pagleznot, bet ap trijiem pēcpusdienā debesis apmācās – kļuva tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pareizās krāsas. Lai piepildītu vēlo pēcpusdienu, nolēmu apciemot savu klases biedreni, kura ar ģimeni dzīvo kaimiņu pagastā.

Ik reizi, kad redzu lauku mājas, kur ir bērni ar samaidošām saulē iedegušām sejām, dārzi, govis, kaķi, suņi, traktori, pirtis, šķūnīši, pagrabi, ķirbji, ķiploki, puķu un tomātu sēklas uz palodzes, mani pārņem patīkams aizkustinājums un cerība, ka lauki Latgalē vēl nav pavisam izmiruši.

Es atceros savu bērnību, kad pie vecmammas dzīvojos kūtī, baroju teliņus, vedu aitas no ganiem, baidījos no dusmīgā gaiļa, meklēju olas, kūlu krējumu sviestā un grābu sienu… Un man kļūst tik žēl bērnu, kuriem nav tādu lauku, kur gūt tik neaizmirstamu un brīnišķīgu piredzi. Pieredzi, kas māca visu lietu kārtību, rūpes par mazākām dzīvībām, izpratni par neatlaidīga un grūta darba jēgu un vēl daudz ko citu. Tas viss palicis atmiņā kā smaržas, skaņas, krāsas, noskaņas un šķiet, nekad nepazudīs.

Prombraucot es dabūju līdzi pašgatavota sviesta piku. Kad mājās to izsaiņoju, ieliku bļodiņā un pasmaržoju, šķita, ka piedzīvoju ceļojumu laikā, – tā bija bērnības smarža.

Read Full Post »

Šodien no lieveņa noslaucīju pirmās sarkanzeltainās kļavu lapas.

Negribu rudeni!

 

 

Read Full Post »

Older Posts »