Feeds:
Raksti
Komentāri

Archive for the ‘Šis un tas’ Category

Šogad ziema padevusies samērā gaumīga – nav ilgstošu aukstumu un lielu vēju. Tagad martā ir īpaši jauki, jo dienā māju pieslida saule, tādēļ var gandrīz nekurināt. IMG_0824

Kaut kā sanācis, ka visi Makašānu piebraucamie ceļi regulāri tiek iztīrīti un pārvietošānās ar mašīnu nesagādā grūtības.

IMG_0827

Protams, kā vienmēr, arī celiņi un taciņas starp skolas ēkām glīti un akurāti norakti.

Īpaši skaisti ir rīti ar spožajiem saulesstariem un ultramarīnzilajām ēnām, kas jautri spēlējas starp kupenām, kokiem un mājām.

IMG_0838

IMG_0834

Read Full Post »

Mēs

Te pa atmiņu tiltiem mēs aizejam satikt cits citu un paši sevi pirms daudziem gadiem, pirms dažiem menešiem un pirms dažiem mirkļiem: http://www.ltv.lv/video/province/23853/dziives-sirds-skola-24.02.2013/

Read Full Post »

Nejēdzība

Šorīt, atnākot uz skolu, pamanīju sviem kolēģiem un skolēniem dusmīgas un nelaimīgas sejas. Sāku taujāt, kas tad visiem tā pēkšņi kolektīvi noticis? Izrādās, rīta autobuss, kas brauc no Rēzeknes uz Makašāniem un tālāk, bijis tik pārpildīts, ka nebijis, kur adatai noktist. Lieli un mazi skolēni stāvējuši ar savām mugursomām un nevarējuši pakustēties, bet vecākas tantiņas kliegušas – kā var būt tik nepieklējīgi bērni, ka grūstās. Kad autobuss bremzējis, visi gāzušies viens otram virsū. Kā pastāstīja latviešu valodas un literatūras skolotāja, transportlīdzeklī bijis vismaz divas reizes vairāk braucēju, nekā paredzēts vietu.

Tas, ka autobusa atiešanas laiks un maršruts tiek izmainīts, pat nepajautājot, kā tas ietekmēs skolas darba organizāciju, Makašānos nevienu vairs īsti neizbrīna. Nevienu, izņemot pašus cietējus, diemžēl neinteresē, ka maršruta izmaiņu dēļ vairāki skolēni, darbinieki un iedzīvotāji nevar nokļūt laikā darbā, mājās vai pieskaņoties citiem autobusiem, kuru laiki palikuši tie paši.  Pārsteidz tas, ka pat šoferis nespēj (negrib?) iebilst saviem maizes devējiem, apzinoties, ka riskē ar cilvēku dzīvībām.

Neskaitāmi daudzas lietas esam iemācījušies risināt paši, apzinoties atbildību par savu skolēnu drošību un labklājību. Vest skolēnus uz mājām vai skolu ar personīgo transportu, kuri ne viņu vainas dēļ nevar pielāgoties sabiedriskajam vai skolēniem (!) paredzētajam transportam, jau kļuvusi samērā ierasta lieta. Diemžēl paveikt visu citu vietā nev iespējams.

Tā kā Makašānu skolēniem ar nokļūšanu uz skolu problēmas ir ar zināmu regularitāti (katra mācību gada sākumā), skolotāji un skolēni neizpratnē rausta plecus un jautā: “Kāpēc tā notiek? Kāpēc daudzas lietas notiek tā, it kā mūsu vispār nebūtu?”

Vai tiešām tas viss ir tikai nejaušas sakritības?

Read Full Post »

Brīvdienas izvērtās dīvainas. It kā pārāk mierīgas: nebija jāgatavo steidzami dokumenti, nezvanīja skolēni, vecāki un pat kolēģi. Dienas pirmajā pusē izdevās ievilkt pāris triepienus gleznās, kuras šķiet vēl nav pabegtas, tad padomāt, tad iesnausties uz 5 minūtēm, bet tieši piecos pēcpusdienā devāmies ar tēti uz siltumnīcu, lai novāktu rudens tomātu ražu. Tā tas sākās:

Visu vasaras nogali siltumnīcā bija tāds skaistums… Tur gāju kā uz izstādi, kā uz kūrortu, kur saulē rotājās lieli un mazi, sarkani un dzelteni dažādu šķirņu tomātu brīnumiņi.

Un tā no šī visa sanāca gandrīz divi spaiņi sulas.

Gruzīni saka, ka vīns ir konsrvēta saule.

Tā kā vīnogas mūsu pusē paskābas un maz, man arī būs konservēta saule. …No tomātiem.

Read Full Post »

Dienas pirmajā pusē izdevās pagleznot, bet ap trijiem pēcpusdienā debesis apmācās – kļuva tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pareizās krāsas. Lai piepildītu vēlo pēcpusdienu, nolēmu apciemot savu klases biedreni, kura ar ģimeni dzīvo kaimiņu pagastā.

Ik reizi, kad redzu lauku mājas, kur ir bērni ar samaidošām saulē iedegušām sejām, dārzi, govis, kaķi, suņi, traktori, pirtis, šķūnīši, pagrabi, ķirbji, ķiploki, puķu un tomātu sēklas uz palodzes, mani pārņem patīkams aizkustinājums un cerība, ka lauki Latgalē vēl nav pavisam izmiruši.

Es atceros savu bērnību, kad pie vecmammas dzīvojos kūtī, baroju teliņus, vedu aitas no ganiem, baidījos no dusmīgā gaiļa, meklēju olas, kūlu krējumu sviestā un grābu sienu… Un man kļūst tik žēl bērnu, kuriem nav tādu lauku, kur gūt tik neaizmirstamu un brīnišķīgu piredzi. Pieredzi, kas māca visu lietu kārtību, rūpes par mazākām dzīvībām, izpratni par neatlaidīga un grūta darba jēgu un vēl daudz ko citu. Tas viss palicis atmiņā kā smaržas, skaņas, krāsas, noskaņas un šķiet, nekad nepazudīs.

Prombraucot es dabūju līdzi pašgatavota sviesta piku. Kad mājās to izsaiņoju, ieliku bļodiņā un pasmaržoju, šķita, ka piedzīvoju ceļojumu laikā, – tā bija bērnības smarža.

Read Full Post »

Šodien no lieveņa noslaucīju pirmās sarkanzeltainās kļavu lapas.

Negribu rudeni!

 

 

Read Full Post »

Kad sienāžu sisināšana pārspēj citas dabas skaņas, ir skaidrs – augugsts ir klāt. Pilnbrieda zāle, fkolši un hortenzijas, dālijas un gladiolas, asteres un samtenes… Tās visas bariņos ap mīlīgajām Makašānu skolas ēkām veido daudzkrāsainu rotu un priecē ikvienu, kas mūs apciemo. Šogad īpaši lepojamies ar rozēm, kuras veksmīgi pārlaidušas ziemu, tagad zied neredzētā krāšņumā un siltās dienās pagalmu piepilda ar debešķigu smaržu.

Savukārt vakari valdzina ar neparastām skaņām un apkātne sāk atgādināt pasaku mežu: ar smagu dunoņu dārzā noveļas pa kādam ābolam, ezera ūdeni šļakstina pīles, bebri un citi ūdensdraugi, bet kaķu putru pie mājas regulāri rūpīgi iztīra ezsis, ar katru vakaru kļūdams lielāks un lielāks.

Arī Rižiks nolēmis pielikt savu artavu granīta pieminekļa tapšanā.

  

Read Full Post »

Greznība

Vasara ir tas brīnišķigais laiks, kad lielā mērā var aizmirst lielveikalus. Nu – vismaz dārzeņu plauktus. Protams, lai tā būtu, jau no agra pavasara ir mazliet jāpiepūlās, iesējot uz palodzes tomātus, baziliku, agri uzrokot siltumnīcā zemi utt. Bet tas attaisnojas simtkārtīgi.

Tā brīšķīgā sajūta, kad ej uz dārziņu un saplūc reibinoši smaržojošas dilles, baziliku, pēterīļus… Jā, un vēl pupiņas, zirņi, kabači, ziedkāposti…. Eh, un protams – tomāti. 

No sava dārza audzētu dārzeņu maltīte ir tas patiesais dievkalpojums,   kam  ļaujos Latvijas vasarās. Jā, un vēl to visu var gleznot.

Read Full Post »

Pirms dažām dienām sadzirdēju čiepstam pūces mazuļus, kas tādā veidā signalizē, ka grib ēst. Viens no viņiem vēl nupat izrāpies no dobuma, ticis uz sava mitekļa jumtiņa apbrīno pasauli, bet otrs mēģinājis lidot un piezemējies turpat zālē.

Lai kāds lielāks dzīvnieks nenodarītu pūces mazulim pāri, nācās meklēt kāpnes un nogādāt viņu uz zara.

Kaut arī vēl maziņš, tomēr dusmīgi klabināja ar knābi, skrāpēja ar saviem lielajiem un asajiem nagiem un sita ar spārniem. Kad sajuta roku siltumu, nomierinājās un tikai brīnījās ar savām lielajām zilajām acīm. Tā kā viss viņa liemums ir no spalvām, bet pats tāds kaulains, nolēmu pabarot mazuli ar svaigu liesu gaļiņu. To viņš novērtēja, ķerot gbalus tā, ka vienmēr ieknāba man pirkstā.

Nākamajā rītā putna bērns jau bija liepas augstākajos zaros kopā ar saviem vēl diviem brāļiem (māsām) lielas rudās mātes gādībā, kas ik vakaru centīgi nodarbojas ar jauno audzināšanu, skaļi runājoties.

Read Full Post »

   Kaut arī paredzams, pavasara krāšņums ap Makašānu skolu pārsteidz katru gadu.

Kad sēdi uz zemes, redzi dažādas mazas zilas un violetas piķītes. Kad stāvi, skatam paveras tulpju, narcišu krāsas un vēlziežu lapu dzīvais zaļums. Kad skaties no otrā stāva, acis priecē plūmju ziedi. …Un vēl tā smarža, kas pilnmēness naktī ir jo īpaši reibinoša.

Izskatās, ka šogad būs varena ogu un ābolu raža. To visu saliksim burkās un pagrabos, lai savus skolēnus lutinātu ar ekoloģiski tīrām zaptēm, sulām un āboliem līdz pat nākamajam pavasarim.

Read Full Post »

Older Posts »