Rudens mākoņi

Viena no rudens aizkustinošakajām parādībām ir izteiksmīgie un neatkārtojamie mākoņi – reizēm balti un pūkaini, rezēm draiskulīgi, reizēm tumši un draudīgi. Saspēlē ar saules vai mēness gaismu tie dabā rada neatkārtojamas noskaņas.Šoruden mani ir uzrunājuši tie nerātnie, paklīdušie mākoneļi ar saules izgaismotām apmalēm. Tieši tādiem ir atvēlēts viens no lielākajiem audekliem, kāds manā darbnīcā šobrīd atradās.

 

 

 

 

 

 

Kļūstu aizvien nepacietīgāka, gaidot, kad uz tā kaut kas parādīsies. Kaut arī simtiem reižu uzgleznots iztēlē, tas tik un tā būs izaicinājums un pārsteigums.

Read Full Post »

Nakts domas

Atkal padomā gleznot upi vai strautu. Interesanti, ka šī tēma regulāri atgriežas un tiecas izpausties kaut kā savādāk: citā kolorītā, citā gaismā, citā noskaņā un kompozīcijā. Un tiesa, divas reizes vienā upē iekāpt nevar.

Tāpat kā dzīvē, tā arī glezniecībā. Tu ej un ej, mazliet pakāpies vai pagriezies citā virzienā, dažreiz atskaties, dažreiz lec… Ir tā, ka gleznotjot izdodas gan sevi garlaikot, gan pārsteigt. Un sevis pārsteigšana dažādās dzīves situācijās ir ārkārtīgi aizraujoša lieta, kas laikam paliek atmiņā ļoti ilgi, lai neteiktu – mūžīgi. Tas ir viens no mirkļiem, kuros apzinies, ka neesi dārzenis.

Read Full Post »

Zivs

Vakar Maximā nopirku karpu. Pirmkārt, nevis, lai apēstu, bet, lai saprastu pa īstam, kāda zivtiņai ir seja, kādās krāsās spīguļo zvīņas…

Un tā – šosvētdien uzgleznojās zeltaina spogļkarpa uz tirkīzzila fona.

Jā, sanāca divi zaķi ar vienu šāvienu – glezna un lieliskas pusdienas.

Read Full Post »

Sarunas ar krāsām

Valsts svētku diena tāda iepelēka, bet gleznošanai gan tīri piemērota – ar mierīgu, neitrālu gaismu. Tikai tā gaisma varētu būt ilgāk. Nu, ko lai dara, ja pie mums novembrī vakars sākas trijos dienā….

Gleznoju mazu sievietes aktu. Patiesībā turpinu sen iesāktu darbu. Šodien pēc gara laika pēkšņi ieraudzīju, kā tam visam jābūt. Ir sajūta, ka iepriekš nekādi nebija iespējams saprasties ar tām krāsām, kas savā nodabā dzīvojās uz nelielā audekla. Nav jau nekāds tas brīnums. Kā jau parasti līdzīgos gadījumos, lai izprastu tonalitāti, jāizprot gaismas raksturs, jāsajūt noskaņa, kas tur grasās pieteikties.

Tuvojoties pēdējam triepienam, kļūstu nervozāka, jo bailes pārcensties: padarīt visu pārāk skaidru, garlaicīgu…

Pa laikam vēroju nepabeigto ainavu ar rudenīgām ābelēm.

Nolemts: tuvā krūmu pudura vietā būs dzidrs un auksts dīķītis, un mākoņiem pietrūkst siltu pastozu gaismu. Bet tas būs jau rīt.

Read Full Post »