Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘Domas’ Category

Rīt 1.septembris.

Viena no mīļākajām dienām kopš bērnības.

Man nepatika pildīt mājasdarbus, bet man tik ļoti patika iet uz skolu. Man nepatika kādā mirklī kāds skolotājs, bet man tik ļoti patika viss, kas notika skolā. Mēs pacietām mācību stundas, tad spēlējām paslēpes, tad čiepām makaronus un tēju no virtuves un kāpām skolas bēniņos, lai tos notiesātu baložu kompānijā. Man bija labas un teicamas atzīmes, bet arī paniskas bailes palikt uz otru gadu nepameta gandrīz līdz pamatskolas beigām. Šķiet, tas bija tik nesen…
…Un šodien es esmu atbildīga par vairāk kā simts skolas dzīvībām, kuri cer, tic un paļaujas. … un gribas paņemt katru no viņiem uz rokām un samīļot. Tas ir tik vienkārši un iespējami. Un neko nemaksā.

Lai mums viesiem Laimīgs Jaunais mācību gads!!!

Paldies maniem kolēģiem, labvēļiem, palīgiem, eņģeļiem un arī nelabvēļiem par spēku.

Padies par iespēju sajust dzīvi TIK dzīvu.

Advertisements

Read Full Post »

Pirms kādām trim nedēļānm sarunājos ar Vērēmu pagasta grāmatvedi par to, kā lētāk tikt pie kādas janas iekārtas skolai. Grāmatvdis: “Šobrīd naudas nav.”

Es: “‘Nu, varbūt mēs varam paciesties kādu laiku?”

Grāmatvedis: “Tu domā, ka nauda parādīsies pēc kāda laika….?””

Es: “Nuuu, es ceru… :)”

Grāmatvedis, skeptiski iesmejoties: “Nu…, kamēr mēs būsim “zem” novada (Rēzeknes), mums nekad naudas nebūs…

Nez, kas zem tā slēpjas ????

Read Full Post »

Pēc vētras

…un mēs dzīvojam, dzīvojam.Līdz kādam šķietami nenozīmīgam brīdim, kādam it kā nelaikā iekļuvušam mirklim. Gan gribētam, gan negribētam. Naplānotam, bet, iespējams, cerētam. Nelūgtam, bet pieņemtam. Tādam, kas vienkārši ievelk tevi mazā burvībā arpus laika -pareizā un nepareizā.. Tā rodas glezna: liela, sirma egle guļ uz naksnīgā meža ceļa. Koks neizturēja vētru, ar milzu čaukstoņu nokritusi, tagad  klusē, un klusē, un klusēs… Bet es, es pastāstīšu lēni krītošam rīta snīegam. Varbūt.

Read Full Post »

Ņirgāšanās, aprobežotība vai apzināta ļaunprātība?

Divdesmit gadus Latvijā īstenotās politikas acīmredzamais rezultāts pierāda, ka daudzkārt plānošanas dokumentos pieminētā reģionu līdzsvarotā attīstība ir absolūti tukšas frāzes, kuru ēnā pāris gadu laikā Latvijas lauki zaudējuši desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, draudot pārvērsties par nepārredzamu krūmāju.

Savukārt, izglītības politika degradējusi ne vien bērnu, jauniešu un vecāku attieksmi pret skolu kā tuvāko gaismas pili, ne vien gadiem daudzveidīgi pazemojusi skolotājus visas sabiedrības acīs, bet tagad piespiedu kārtā liek demoralizēties arī skolu vadītājiem.

Domāju, ka raksturojot šī mācību gada sākumu, daudzi Latvijas lauku izglītības iestāžu vadītāji un skolotāji būtu ar mani vienisprātis, ja es nosauktu to par murgu, kāds vēl līdz šim nav pieredzēts. Finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam”, šķiet, ir sasniedzis savu apogeju. Bet varbūt vēl nav?

Cenšoties katrs savai skolai iegūt vairāk skolēnu, direktori un skolotāji bija spiesti izmanot gan visradošākās, gan zemiskākās metodes. No saprātīgas konkurences skolu starpā, kas varētu veicināt izglītības kvalitātes paaugstināšanos un izglītības saturiskā piedāvājuma bagātināšanos, uzmanības centrs smagi nosvērās nežēlīgas cīņas pusē. Visur daudzinātais radošums nu izpaudās kautiņā par skolēnu, kuram „seko” NAUDA. Nauda, kā zināms, kļuvusi teju visu vērtību vērtība, kuras dēļ var mierīgu sirdi atļauties samērā ātrā tempā degradēt plašas mūsu nelielās valstiņas teritorijas. Tajā pašā laikā novārdzinātajai tautai to pasniedz ar vārdiem: sociālais atbalsts, energoefektivitāte, rekreācija, inovācijas, attīstība, izaugsme, infrastruktūras modernizācija, palīdzība utt. Lai gan tā palīdzība, kas šobrīd draud, patiesībā ir palīdzība nomirt, eitanāzija.

Rit trešais mācību mēnesis, bet diemžēl lauku skolās tas nav nesis rāmu mieru, jo no augšas draudīgi tiek šūpots nākamās optimizācijas zobens, kurš pirmo reizi jau pirms divpadsmit gadiem atvēzēts, pār Rēzeknes novadu sāpīgi nokrita pēc nesaprātīgās – pat smalki kaitnieciski uzmodelētās pašvaldību reformas, liekot lauzt savas dzīves desmitiem bērnu, vecāku un pedagogu, kā arī atstājot neveselīgas pēdas vietējo kopienu sociālajā vidē. Daži šajā situācijā bezspēcībā nošūpo rokas, bet citi – varai pietuvinātie – cer izdzīvot uz otra nelaimes. Nevis cer, bet meistarīgi un modri izmanto varas instrumentus. Piemēram, piedraud tēvu atstāt bez darba, ja dēli izvēlēsies citu skolu. Īpaši efektīgs instruments, izrādās, ir bāriņtiesas, kas tēvam devuši mājienu, ka dēlu varot arī atņemt, ja viņš savai atvasei neizvēlēsies „pareizo” skolu. Vai pagasta pārvalde, kura ģimeni biedē ar to,  ka nemaksās pabalstus, ja mazie pēcnācēji izvēlēsies mācību iestādi citā pagastā…

Daudzi skolu tīkla optimizācijas ietvaros slēgto un reorganizēto trīspadsmit Rēzeknes novada skolu bērni nepalika novada mācību iestādēs kā cerēts, bet gan pārcēlās uz pilsētu, ārzemēm vai brauc uz citas pašvaldības izglītības iestādi. Vietās, kur likvidēta skola, krasi uz slikto pusi izmainījusies kopienas dzīve, vide izskatās pamesta un nepievilcīga turpmākai cilvēku dzīvei. Ir skaidrs, ka skola ir viena no svarīgākajām lauku infrastruktūras sastāvdaļām, lai tuvākā teritorijā būtu ieinteresētas apmesties uz dzīvi jaunas ģimenes. Anglijā jau sen empīriskā ceļā secināts un aprēķināts, ka saglabāt mazas kopienu skolas ir arī ilgtermiņā ekonomiski ievērojami izdevīgāk, nekā sākumā degradēt teritoriju ar visām no tā izrietošajām sekām, bet pēc tam ķerties pie tās rekreācijas. Nerunājot nemaz par to, cik sociāli kropļojoša un traumatiska ir šāda bērnu piespiedu pārvešana uz centriem. Bet, kurš tad to grib klausīties un dzirdēt….(?)

Manuprāt, Latvijā visu līmeņu politikā ir ieilgusi smaga morāles krīze, kas izpaužas kā klajš savas tautas uz zemes nicinājums.

Read Full Post »