Par mani

Esmu dzimusi Rēzeknes gleznainajā apkaimē – Makašānos. Manas bērnības atmiņas saistītas ar saulainiem vasaras rītiem dārzā, pie ezera, ar gleznošanu un tēva koktēlnieka Antona mazo un radoši apgaroto darbnīcu. Pamatizglītību ieguvu mammas Lūcijas vadītajā Makašānu astoņgadīgajā skolā, kas šobrīd ir pārtapusi par amatu vidusskolu. Mācības turpināju Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Aktīvā izglītošanās mākslā man ir sākusies līdz ar latviešu Trešo atmodu 20.gadsimta nogalē, kas šim laikam piešķir īpašu nokrāsu. Varbūt tieši tādēļ līdzās glezniecībai mani īpaši interesējuši 20.gadsimta sākuma kultūras procesi Eiropā – lielais vērtību pārvērtēšanas laiks, kad cilvēku sakāpinātās emocijas uzplaiksnīja mākslas virzienu un izteiksmes formu daudzveidībā, skarot ne vien acīm redzamo un pašsaprotamo, bet arī intuitīvi jūtamo un nojaušamo zemapziņas pasauli.

1995.gadā uzsāku studijas Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, tad līdz 2000.gadam turpināju maģistrantūrā Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa meistardarbnīcās. Jau kopš 1991.gada līdzās studijām strādāju par vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotāju Makašānu Amatu vidusskolā.

1990.gadā tika sarīkota pirmā personālizstāde, kurā es izstādīju gleznas, bet tēvs – koka skulptūras. Tai sekoja ikgadējas izstādes gan Latvijas pilsētās, gan ārzemēs:Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Krāslavā, Preiļos, Helsinkos, Briselē. Ilustrēti izcilās latviešu dzejnieces Broņislavas Martuževas grāmatas ”Gaismas lāse”, “Nopūtas”, „Kā putni dzied”, „Trejdeviņas jāņuzāles”, „Laba oma” un A.Vējāna dzejoļu krājums„Rozes Silajāņu vāzē”. Darbi atrodas Latvijas valsts un sabiedriskās iestādēs, Daugavpils un Rēzeknes muzejos, kā arī privātkolekcijās –ASV, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Beļģijā, Kanādā, Somijā, Izraēlā un Latvijā.

* * *

Glezniecība ir kā soļi svelmainā tuksnesī. Katrā no tiem atbalsojas dedzinošas slāpes, kas dzen uz priekšu aizvien jaunos meklējumos, līdz vienā triepienā uzplaiksnī veldzējoša sajūta, kurā radošās mokas pārvēršas visumam līdzīgā laimes sajūtā.

Māksla ir tāds miesas un dvēseles stāvoklis, kad ir nepārtraukta tieksme sadalīties kā vienšūņiem dzīvniekiem, kas tādā veidā rada sev līdzīgus organismus. Šī sajūta mani pārņem gleznojot. Katru darbu izjūtu kā sava organisma daļu. Dažkārt pilnīgāku un nobeigtāku par sevi.

Māksla ir darbs, profesija, bauda, pienākums, dzīvesveids, liktenis, mīlestība, apsēstība, reliģija. Tai nav robežu. Nereti pārņem sajūta, ka esi nomaldījies, mēģinot atklāt glezniecības patiesos uzdevumus un šī procesa jēgu. Tomēr allaž atrodas kāda nenosakāma motivācija šo ceļu turpināt. Ceļu, kurš sākās agrā bērnībā, kad tēvs mudināja darboties ar krāsām. Drīz vien nešaubīgi zināju, ka glezniecība būs manas dzīves īstenā sastāvdaļa. Tagad apziņā pilnīgi izzudušas robežas starp ikdienišķām dzīves situācijām un mākslas tapšanas procesu, dažādiem izteiksmes veidiem un līdzekļiem. Katrs izdzīvojamais mirklis iztēlē transformējas par krāsu un ritmu kombinācijām, kas tur mitinās, kādu laiku briest, līdz beidzot pārtop par gleznu. Katrs solis ir dzinulis nākamajam, kas aizved meklējumos, liek radīt kaut ko jaunu un šajā procesā izjust pilnveidošanos.

Sākotnēji savu pašizteiksmi mākslā meklēju, strādājot ar akvareli. Šī tehnika  vairāk kā citas pierāda īpaša radošā gara eksistenci, kas var būt klātesošs māksliniekam un palīdzēt radīt neiedomājamas lietas.

1990.gadā pievērsos eļļas glezniecībai. Tā spēj atklāt krāsas spēku, otas raksta un faktūru īpašo pievilcību.

Nozīmīga loma manos darbos ir Latvijas ainavai, kuru man ir ļauts skatīt ik dienas – tām toņkārtām, kas vērojamas, mainoties gadalaikiem, diennakts stundām un laika apstākļiem. Daba ir kā kolorīta albūms. To var bezgalīgi ilgi šķirstīt un veidot neskaitāmas krāsu kombinācijas. Darba procesā es laiku pa laikam vai nu pietuvinos lietu reālam tēlojumam vai arī attālinos no tā. Man ir svarīgi sasaistīt acīm redzamo ar intuitīvi jūtamo, radīt alternatīvu komunikācijas veidu starp mani un skatītāju ar vizuāla kairinājuma efektiem. Glezna nav tikai audekls un krāsa. Tā ir vesela patstāvīga vienība, kam piemīt noteikts īpašību kopums – garīgas un emocionālas vibrācijas, daudzslāņaina informācija. Minēto īpašību kvalitāti man negribētos skaidrot ar kāda mistiska spēka klātbūtni, bet gan galvenokārt ar smagu darbu, neatlaidību un, varbūt arī ar nolemtību kalpot mākslai.

Ceļš mākslā man ir licis ilgāk pakavēties pie klusās dabas, sievietes akta un asociatīvām noskaņu gleznām. Priekšmetu pasaule manī rada lielu godbijības sajūtu. Lietas ap mums ir sasaiste starp to pagātni, kurā mēs bijām un starp to nākotni, kurā mēs būsim. Krēsls ir lieta, kas paliek, kad no tā ir piecēlies cilvēks un aizgājis. Krēsls ir lieta, kas paliek un savā klusēšanā turpina uzrunāt manu skatienu līdz izdziest vakara ēnās. Tāpat augļi un nenokopti galdi pēc dzīrēm, vītuši ziedi un saburzītas drānas. Vienota gaismas vai arī tumsas radītā noskaņa gleznā spēj savienot lietas, kas reālajā dzīvē šķiet nesavienojamas – dažādus laikus, situācijas un dimensijas. Gleznas kolorīts, kompozīcija un ritmi var radīt asociācijas ar sen aizmirstām sajūtām un notikumiem. Man nav svarīgi akcentēt savu viedokli par lietu būtību, bet gan atklāt šķietami nebūtisku lietu un parādību būtiskumu, ļaujot skatītājam pašam savā iztēlē izspēlēt situāciju līdz galam. Bieži efekta pastiprināšanai izmantoju pustumsas noskaņu ar virzītu gaismu, kas tikai daļēji ļauj atpazīt gleznotos priekšmetus, ļaujot fantazēt par iespējamībām.

Gleznas rodas īpašos emocionāla kāpinājuma brīžos. Tās visas tapšanas procesā saņem noteiktu enerģijas daudzumu. Un, kad gleznu ir redzējis pirmais skatītājs, tā uzsāk savu neatkarīgu dzīvi. Tā vairs man nepieder. Ikvienai no tām veidojas savs liktenis, kurā es vairs nepiedalos. Arī gleznas notikums bieži tiek atrisināts man neplānotā veidā. Īpašs pārdzīvojums ir tad, kad veiksmīgi uzgleznots darbs bez vārdiem atmodina cilvēkos tās pašas sajūtas, kādas man likušas to radīt. Manas gleznas mani audzina un veido. Tās dzīvo ātrāk un precīzāk nekā es. Mani dzimušie un nedzimušie darbi ir manas grēksūdzes vieta.

Gleznojot cenšos izvairīties no klaji simboliskām lietām vai to kombinācijām. Tās traucē saskatīt darbā intuitīvi tveramo informāciju. Glezniecības galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Vienmēr par svarīgāko atskaites punktu savā darbā uzskatu jautājumu par gleznas kolorītu. Neatzīstu, ka mūsdienās jebkuru un jebkādu krāsainu kompozīciju plaknē dēvē par gleznu.

Es glezniecībā nevairos apliecināt savu lielo mīlestību uz Latvijas un Latgales dabu – uz rītiem, vakariem un mēness naktīm. Tie nav atsevišķi motīvi no dabas. Tās ir manas sajūtas, kas veidojušās, saplūstot vesalai iespaidu virknei. Nerati darbu nosaukumiem ir izvēlēti datumi, piemēram, „31.decembris” vai „24.jūlijs”, jo vēlējos fiksēt to dienu, to nozīmīgo mirkli, kad šī glezna emocionāli pie manis atnāca. Rosināt idejas gleznošanai var pavisam vienkāršas lietas: vanaga lidojums medībās vai kaķa gaitas rīta rasā. Vienkāršums bieži slēpj sevī milzīgu kosmisku informāciju.

PAVĒRSIENS

Šogad jūlijā  kļuvu par Makašānu Amatu vidusskolas direktori. Kaut kad ar mammu, Lūciju Rancāni, par to runājām kā par kaut ko pavisam abstraktu. Nekad negribēju atbildēt sev pašai, – vai gribētu to uzņemties, bet, kad pienāca melnā diena, nebija citas atbildes kā tikai – JĀ. Tā ir lielākā atbildība un lielākā dāvana, kādu mana mamma man jebkad ir pasniegusi caur 44 gadu darbu, caur sāpēm un asarām, caur cīņu un pazemojumu, ko viņai nācās izturēt pie dažādām varām, lai šī skola būtu un attīstītos. Skolas kolektīvs, Latvijas inteliģence, skolas skolēni ir tie, kuri sargā mani šajā darbā, kas bieži robežojas ar bezjēdzīgu cīņu. Bet šī cīņa tomēr nav bezjēdzīga – tā ir cīņa par manas mātes – izcila pedagoga un skolas vadītāja – piemiņu, cīņa par cilvēku atgriešanos Latgalē, cīņa par latvisku vidi latviešiem, cīņa par nacionālo pašapziņu pašiem savā zemē.