Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for janvāris, 2013

Nav nekas neparasts, ka garajā ziemā nogurdinātie cilvēki aizvien biežāk sāk slimot. Priecājamies, ka mūsu skolu šogad vēl nav piemeklējuši lielie negantie vīrusi. Tomēr šodien sagadījās tā, ka vienas dienas laikā diviem nepilngadīgiem skolēniem bija jāsauc neatliekamā palīdzība.

Jau trešo dienu kāda meitene sūdzējās par sāpēm vēderā, kuras pa laikam pārgāja, tad atkal atjaunojās. Pēc tam, kad spazmolītiski līdzekļi un kliņģerīšu tēja nepalīdzēja, sāpēm pievienojās slikta dūša un temperatūra, skolas medmāsa tomēr rosināja saukt ātros. Viss notika ļoti operatīvi – brigāde ieradās, apskatīja un jau ap plkst. 11:00 16 gadus veco meiteni nogādāja Rēzeknes slimnīcā. Tā ka meitenes ģimene dzīvo Strūžānos, bet viņa pati pa nedēļu skolas kopmītnē, lai viņu atbalstītu, slimnīcas uzņemšanā meiteni sagaidīja arī skolotāja, kas tajā liakā bija kopā ar citiem bērniem pie zobārstiem. Kā drīz vien man no slimnīcas uzņemšanas pavēstīja kolēģe, tad skolniece ievietota slimnīcā, lai veiktu izmeklēšanu. Nu – tiktāl viss šķiet ļoti adekvāti.

Adekvāti līdz brīdim, kad pēc skolotāju sapulces (ap 18:00), kad skolā visiem beidzies darbs, man uz mobilo tālruni zvana no uzņemšanas nodaļas un saka: “Meitene ir izmeklēta un izrakstīta. Ņemiet viņu mājās!”  Es ar izbrīnu jautāju: “Tagad? Mājās? Vakarā? Vai meitene nevar palikt līdz rītam?” Man atbild: “Nevar. Viņu te neviens nebaros.”

Piebildīšu, ka mājas viņai Strūžānos (vismaz 30 km no Rēzkenes), bet skolas internāts – Makašānos (10 km no Rēzeknes). Diemžēl izglītības iestādēm nav opertīva transporta un šoferu ar maiņu darba grafiku, ko izmantot šādos gadījumos. Pēc darba laika nav arī darbinieka, ko nosūtīt, jo internāta audzinātājai jābūt kopā ar citiem bērniem, bet kurinātājam jāuzrauga apkures katli. Vienīgais, ko šobrīd varu darīt (kā jau n-tās citas reizes līdzīgās situācijas), – braukt pati vai nosūtīt savu tēvu. Zinot, ka man šodien bija noslogota diena, tētis pieteicās aizbraukt pēc meitenes. Kad bija rasts risinājums, atzvanīju uz uzņemšanu, lai precizētu, kur ir meitene un vēlreiz paudu izbrīnu, ka nepilngadīgu bērnu, kuram ātrie savā papīrā uzrakstīja deklarēto dzīvesvietas adresi – Strūžānus, vakarā met ārā no slimnīcas. Man vēlreiz izskaidroja, ka nuuuuu…, gulta jau mums būtu, bet saprotiet, viņu te nevien nebaros.

Tad es tā iegrimu pārdomās.

Vai es slimnīcas darbinieku vietā arī pateiktu tāpat? Vai es neiedomātos pateikt, ka mēs visu nokārtosim – iedosim kaut tējas glāzi, un viss būs labi, meiteni varēs paņemt no rīta.  Zinu, cik reizes, strādājot skolā, nav nācies pirkt bērniem zāles, vest pie kāda daktera par samaksu, jo situācija ir akūta un nepieciešama speciālista konsultācija, bet skolēna ģimenes ārsts ir otrā Latvijas malā, un nosūtījuma nav. Nerunājot par to, cik degvielas tiek tērēts. Vienmēr liekas, ka pats galvenais, lai cilvēks ir vesels un drošībā. Un tādā brīdī pat prātā neienāk, ka par to neviens nesamaksās. Zinu, ka ikviens mans kolēģis rīkojas tieši tāpat.

Jā, bet ar to diena nebeidzās.

Bija ap 23:15, kad jau laidos miegā. Pēkšņi izdzirdu dīvainu skaņu – tādu kā sirēnu. Izrādās, pie skolas vārtiem (atrodas līdzās mūsu mājai) piebrauc ātrā palīdzība. Redzu pa logu, ka viņus satiek kurinātājs un rāda ceļu uz skolas kopmītni. Nekavējoties turp zvanu, lai noskaidrotu, kas noticis. Izrādās citai 7.klases metenei sākušas stipras galvassāpes un vemšana, un naktsaukle izsaukusi neatliekamo palīdzību. Es auklei saku: “Labi. Pareizi. Satiec viņus.” Pēc kāda laiciņa auklīte man zvana un stāsta: “Zini, ir tāda situācija, ka ātrie uzskata, ka meitene ar šadām galvassāpēm ir jāved uz slimnīcu, bet kādam pieaugušajam jābrauc līdzi, jo, ja viņu izmeklēs un izrakstīs, tad viņu jāņem prom no slimnīcas naktī…”

Šajā brīdī man pavisam pazuda miegs un galvā cauri izskrēja visas bezgalīgās nejēdzības, kādas nācies sastapt mūsu valstī.

Tātad.

Veselības ministrijasprāt, Rēzeknes slimnīcasprāt ir pilnīgi normāli pieļaut, ka nakts vidū, kad ārā ap -20, nepilngadīgu bērnu varētu palaist ārā no slimnīcas. Kaut arī viņam ar visu pieaugušo blakus būtu kājām jāiet 10 vai 30 kilometri.

Normāli, ja aukle pamestu vēl 25 bērnus bez uzraudzības internātā un brauktu līdzi, pēc tam uz sava vai mana rēķina izsauktu taksi un atvestu bērnu mājās. Vēl normālāk būtu, ja skolas direktore vai kāds pedagogs visu nakti dežūrētu pie telefona un gaidītu, kad piezvanīs no uzņemšanas, lai savācam savu bērnu.

Toties viņuprāt ir nenormāli, ja bērns, kurš vēlā vakarā ievietots slimnīcā, paliktu tur līdz rītam, kad vieglāk organizēt transportu un nogādāt viņu atpakaļ kopmītnēs vai mājās.

Es auklītei pateicu, lai ātrajiem izskaidro, ka ir divi varianti – vai nu dakteri atrisina šo situāciju, vai arī mēs sastādīsim aktu, ka skolniecei netika sniegta palīdzība tāpēc, ka nakts vidū (ja nu gadījumā viņu atzīst par veselu) nebūtu neviena, kurš viņu paņem no slimnīcas un atved uz Makašānu skolas kopmītni vai mājām.

Par laimi, vismaz ātrās palīdzības dakteres bija saprotošas un teicās visu atrisināt.

Nu tad, gaidīsim rītu!

Visu laiku medijos valstsvīri maļ un maļ, ka dzīve Latvijā iet uz augšu, ka viss tiek sakārtots, ka no varas puses cilvēku labā tiek darīti tādi un šitādi “varoņdarbi”. Nez kāpēc man, sastopoties ar iepriekš minētām un vēl daudzām citām lietām, kļūst aizvien skumjāk un skumjāk.. (?)

P.s.

Tagad laikam vairs nebrīnīšos, ja ziņās rādīs, ka pie kādas slimnīcas atkal mētājas kāds pacienta līķis.

Advertisements

Read Full Post »

Izstāde

Šajā mācību gadā aprit 20 gadi kopš Makašānu pamatskola pārveidota par Amatu vidusskolu. Kā jau ierasts, desmitgades atzīmējam ar skolēnu un absolventu darbu izstādi. Šoreiz tā skatāma Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē.

IMG_0417   10.janvāra pēcpusdienā muzeja jaunajo zāli piepildīja bērni, jaunieši, skolotāji gan no Makašānu skolas, gan citām skolām. L.Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas skolēnu un pedagogu kolektīvu kuplā skaitā bija ieradušies sveikt arī Rēzneknes novada domes vadības pārstāvji, Vērēmu pagasta pārvaldes darbinieki, bijušie skolas pedagogi un absolventi.

IMG_0473

Vislielākais prieks par tiem mazajiem darbu autoriem, kuri pirmo reizi piedzīvo savu darbu eksponēšanu muzejā. Tā ir spēcīga motivācija turpmākajam radošajam darbam, kas tik ļoti nepieciešama gan lieliem, gan maziem.

Esam ārkārtīgi gandarīti, ka šogad mums ir iespēja strādāt pēc jaunās profesionālās ievirzes programmas. Tagad bērni jau 1.klasē apgūst iemaņas darboties ar daiļamatniecības materiāliem, mācās gaumīgi saskaņot krāsas, zīmēt, izgatavot rotas, mīksatas rotaļlietas un darīt daudzas citas personību attīstošas lietas.

IMG_0441   IMG_0545

 

Read Full Post »