Strādājot skolā jau divus gadu desmitus, nākas vērot laika un sistēmas ietekmi gan uz pedagogu darbu un attieksmēm, gan uz skolēniem.
Šogad Makašānos esam uzsākuši īstenot jaunu izglītības programmu – mācīt amatniecību no pirmās klases, jo gadu gaitā radusies cieša pārliecība, ka zināšanu un prasmju pamati, kā arī vēlēšanās mērķtiecīgi darboties savai izaugsmei, jāsāk mācīt un ieaudzināt no mazotnes.
Mūsu skolu jaunieši un bērni izvēlās galvenokārt tādēļ, ka te ir savādāks izglītības piedāvājums un citāda vide. Dažreiz te mācības uzsāk arī pa kādam skolēnam, kuri citās skolās mācījušies pēc kādas tā saucamās „speciālās programmas”. Piemēram, programma skolēniem ar mācīšanās grūtībām. Paši nekad neesam vēlējušies šādu programmu licencēt, jo uzskatām, ka tas bērniem traucē integrēties, justies līdzvērtīgiem un, visbeidzot – konkurēt ar citiem vismaz dažos no mācību priekšmetiem, jo viņi jau pēc definīcijas tiek diskriminēti – nekārto pārbaudījumus, nesaņem apliecību vai atestātu. No paša sākta gala šāds bērns tiek nolikts ārpusē. Mūsu pārliecība ir tā, ka nelielās klasēs ir pietiekami daudz iespēju, lai, darbojoties ar diferencētu pieeju, palīdzētu arī tādiem skolēniem, kuriem dažu priekšmetu satura apguve ir apgrūtināta. Speciālās programmas jēgpilni piemērot tiem, kuriem ir nopietnas garīgas veselības problēmas.
Tomēr, kā izrādās – viss, kas notiek dzīvē, mūs tādā vai citādā veidā māca. Un mūsu skolēns (sauksim viņu par Pēterīti, viņam ir 14 gadi), kurš iepriekš mācījies pēc šādas programmas citā skolā ar citām tradīcijām, nebeidza pārsteigt gan mani, gan ikviena priekšmeta skolotāju, soli pa soli atklājot to, kā tad tajā citā skolā strādāja pēc tās „speciālās” programmas.
Viss sākās ar to brīdi, kad skolēns bija izdarījis izvēli, lai mācītos Makašānos. Kad es izrādīju skolu un izstāstīju visu, kas viņam un mammai varētu būt interesanti, Pēterītis man jautā: „Kā jums te ar pīpēšanu?” Es šoreiz atbildēju ar pretjautājumu: „Bet tu taču esi nepilngadīgs? Un Latvijā ar likumu aizliegts smēķēt līdz 18 gadiem.” „MAN (vārdu „man” viņš īpaši uzsvēra) iepriekšējā skolā bija atļauts smēķēt…”, pārliecinoši atbildēja Pēterītis.
Jāsaka, jutos pārsteigta, bet centos to neizrādīt. Sapratu, ka jaunietis cieš no smagas cigarešu atkarības, tādēļ skaidroju, ka mēs darīsim visu, lai palīdzētu viņam atmest smēķēšanu cik iespējams vien ātri. Un viņam tas tik un tā būs jāizdara.
Nākamās pārdomas radās tad, kad skolēns dažās mācību stundās neiesaistījās mācību darbā, neraugoties uz daudziem skolotāju rosinājumiem. Jautāts, kāpēc viņš neko nedara, viņš ar neviltotu izbrīnu atbildēja: „A, kāpēc jādara?” Tad es turpināju skaidrot, ka skolēna galvenais un svarīgākais pienākums ir mācīties un katru stundu izmantot, lai sevi attīstītu un gūtu zināšanas, uz ko jaunietis atbildēja: „Ai, tad iešu uz citu skolu..” Es ar smaidu, īsti negaidot atbildi, saku: „Jā, Pēterīt… Nezinu gan, kur gan tu atradīsi skolu, kur nav jāmācās.” Bet Pēterītis nekavējoties attrauca: „Kā? Tur, no kurienes es atnācu. Tur nevajadzēja stundās neko darīt. Varēja vienkārši gulēt.”
Kā izrādās, gulēt varēja gan matemātikā, gan angļu valodā, gan latviešu valodā, gan vizuālajā mākslā. To Pēterītis jau pirmo nedēļu laikā bija pavēstījis gandrīz visiem skolotājiem. Bet tādus izdaudzinātus „burvju” speciālistus kā speciālais pedagogs vai psihologs Pēterītis patiesībā nemaz nav redzējis. Nu, varbūt tikai apmēram iztēlojas, kuras no iepriekšējās skolas personāla tās varētu būt.
Gāja nedēļa pēc nedēļas, un Pēterītis jau aprada ar prasībām, sāka smaidīt un iesaistīties mācību darbā, pelnot labas atzīmes kokamatniecībā, vizuālajā mākslā, ģeogrāfijā un citur, kā arī centās nekavēt skolu. Lai gan sākumā bija noslēgts, ātri sāka atraisīties un labprāt aizrautīgi stāstīja par savām agrākām skolas gaitām, atklājot to, kā līda pa logu no skolas, lai varētu smēķēt, kad durvis bija aizslēgtas vai arī izmantoja skolas palīgtelpas, kā cigaretes pirka no skolotāja, kurš tās veda no Krievijas, kā vecāki nemaz negribējuši, ka viņu māca pēc speciālās programmas, bet uz iesnieguma mammas paraksts esot noviltots un daudzus citus sīkumus. Cik no stāstītā ir patiesība un cik – „makšķernieku stāstiņi” – grūti pateikt, bet aizdomāties tomēr liek.
Dažreiz Pēterītis man zvanīja, ka nevarot ierasties skolā, jo sāpot galva. Es viņam novēlēju veseļoties un ātrāk izbeigt smēķēt, lai uzlabotu veselību, uz ko viņš man atbildēja īsziņā: „Labi.” Bet vislielākais prieks bija tad, kad reiz pirms stundas viņš mirdzošām acīm saka: „Zināt, ko! Esmu sācis atmest pīpēšanu…”
Viss ritēja savu gaitu, bet pēc rudens brīvlaika Pēterītis atkal vairakkārt tika pieķerts uz celiņa ar cigareti. Apzinoties to, cik graujoša ietekme uz jauniešu veselību ir atkarības izraisošām vielām, skolā īstenojam vairākas aktivitātes smēķēšanas izskaušanai, tostarp arī dežurantu patruļas teritorijā. Tomēr Pēterītis šķiet sataisījies atgriezties savā iepriekšējā skolā, un kā stāsta audzinātāja un klases biedri, lielais klupšanas akmens ir tas, ka Makašānos Pēterītis tiek ierobežots – viņam neļauj smēķēt.
Situācija vedina meklēt kādu atbildi folklorā, un nevilšus nāk prātā: „Lai cik vilku baro…” Bet, nē. Tas tā nav. Situācija, ko veido daudzas mazās „puzles” pārliecinoši ilustrē, kā pieaugušie gadu pēc gada ir kropļojuši cilvēkbērnu. Vecumā, kad bērns intensīvi tver visu apkārtējo, kad ātri apgūst gan labo, gan slikto, kad mācās būt atbildīgs pirmkārt pats par sevi, viņam sniedz „palīdzību” ar nosaukumu Speciālā programma, kas dažā labā izpildījumā pašos pamatos sabojā izpratni par pasaules lietu kārtību un vērtībām. Bērns lēnām (ar valsts finansējumu) tiek legāli degradēts, atbrīvojot no jebkādiem pienākumiem, no atbildības, no vēlmes censties būt labākam, no vēlmes būt veselam, no vēlmes būt apzinīgam, no vēlmes konkurēt un būt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim. Tā vietā, savu visatļautību un netikumus viņš cenšas padarīt par pašsaprotamu un ar savu: „a, ko tu man padarīsi?”, cenšas sev pakļaut ne vien savus vienaudžus, bet pat savus skolotājus un likt spēlēt pēc viņa noteikumiem.
Un šo problēmu pastiprina vēl viens aspekts. Skolas cīnās par skolēnu skaitu, un nereti gan vecāki, gan arī skolēni to mēdz ļaunprātīgi izmantot: „Ja man nedos to, tad es vedīšu bērnus uz citu skolu. Ja man neļaus darīt un uzvesties, kā es gribu, tad iešu uz citu skolu.” Faktiski sanāk, ka iestāžu vadītāji un skolotāji tiek šantažēti, kas vēl vairāk grauj jau tā zemo pedagoga profesijas prestižu. Cik ilgi valsts, kuras iedzīvotāji katastrofāli ātri izmirst, izbrauc vai tepat uz vietas demoralizējas, var atļauties imitēt rūpes par izglītības kvalitāti, labklājību un izaugsmi (?)
Atbildēt