Dienas pirmajā pusē izdevās pagleznot, bet ap trijiem pēcpusdienā debesis apmācās – kļuva tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pareizās krāsas. Lai piepildītu vēlo pēcpusdienu, nolēmu apciemot savu klases biedreni, kura ar ģimeni dzīvo kaimiņu pagastā.
Ik reizi, kad redzu lauku mājas, kur ir bērni ar samaidošām saulē iedegušām sejām, dārzi, govis, kaķi, suņi, traktori, pirtis, šķūnīši, pagrabi, ķirbji, ķiploki, puķu un tomātu sēklas uz palodzes, mani pārņem patīkams aizkustinājums un cerība, ka lauki Latgalē vēl nav pavisam izmiruši.
Es atceros savu bērnību, kad pie vecmammas dzīvojos kūtī, baroju teliņus, vedu aitas no ganiem, baidījos no dusmīgā gaiļa, meklēju olas, kūlu krējumu sviestā un grābu sienu… Un man kļūst tik žēl bērnu, kuriem nav tādu lauku, kur gūt tik neaizmirstamu un brīnišķīgu piredzi. Pieredzi, kas māca visu lietu kārtību, rūpes par mazākām dzīvībām, izpratni par neatlaidīga un grūta darba jēgu un vēl daudz ko citu. Tas viss palicis atmiņā kā smaržas, skaņas, krāsas, noskaņas un šķiet, nekad nepazudīs.
Prombraucot es dabūju līdzi pašgatavota sviesta piku. Kad mājās to izsaiņoju, ieliku bļodiņā un pasmaržoju, šķita, ka piedzīvoju ceļojumu laikā, – tā bija bērnības smarža.
Gundegas piezīmes 
Atbildēt