Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for Septembris, 2012

Brīvdienas izvērtās dīvainas. It kā pārāk mierīgas: nebija jāgatavo steidzami dokumenti, nezvanīja skolēni, vecāki un pat kolēģi. Dienas pirmajā pusē izdevās ievilkt pāris triepienus gleznās, kuras šķiet vēl nav pabegtas, tad padomāt, tad iesnausties uz 5 minūtēm, bet tieši piecos pēcpusdienā devāmies ar tēti uz siltumnīcu, lai novāktu rudens tomātu ražu. Tā tas sākās:

Visu vasaras nogali siltumnīcā bija tāds skaistums… Tur gāju kā uz izstādi, kā uz kūrortu, kur saulē rotājās lieli un mazi, sarkani un dzelteni dažādu šķirņu tomātu brīnumiņi.

Un tā no šī visa sanāca gandrīz divi spaiņi sulas.

Gruzīni saka, ka vīns ir konsrvēta saule.

Tā kā vīnogas mūsu pusē paskābas un maz, man arī būs konservēta saule. …No tomātiem.

Advertisements

Read Full Post »

Dienas pirmajā pusē izdevās pagleznot, bet ap trijiem pēcpusdienā debesis apmācās – kļuva tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pareizās krāsas. Lai piepildītu vēlo pēcpusdienu, nolēmu apciemot savu klases biedreni, kura ar ģimeni dzīvo kaimiņu pagastā.

Ik reizi, kad redzu lauku mājas, kur ir bērni ar samaidošām saulē iedegušām sejām, dārzi, govis, kaķi, suņi, traktori, pirtis, šķūnīši, pagrabi, ķirbji, ķiploki, puķu un tomātu sēklas uz palodzes, mani pārņem patīkams aizkustinājums un cerība, ka lauki Latgalē vēl nav pavisam izmiruši.

Es atceros savu bērnību, kad pie vecmammas dzīvojos kūtī, baroju teliņus, vedu aitas no ganiem, baidījos no dusmīgā gaiļa, meklēju olas, kūlu krējumu sviestā un grābu sienu… Un man kļūst tik žēl bērnu, kuriem nav tādu lauku, kur gūt tik neaizmirstamu un brīnišķīgu piredzi. Pieredzi, kas māca visu lietu kārtību, rūpes par mazākām dzīvībām, izpratni par neatlaidīga un grūta darba jēgu un vēl daudz ko citu. Tas viss palicis atmiņā kā smaržas, skaņas, krāsas, noskaņas un šķiet, nekad nepazudīs.

Prombraucot es dabūju līdzi pašgatavota sviesta piku. Kad mājās to izsaiņoju, ieliku bļodiņā un pasmaržoju, šķita, ka piedzīvoju ceļojumu laikā, – tā bija bērnības smarža.

Read Full Post »

Divus vasaras mēnešus ik dienu no 6:00 rītā līdz 7:00 vakarā mans tēvs mākslinieks – koktēlnieks Antons Rancāns neatlaidīgi graudiņu pēc graudiņa nokala no 800 kilogramus smaga gaiša granīta.

Ar katru dienu no akmens aizvien vairāk un pārliecinošāk uz mums raudzījās mana māmiņa, mūsu direktore un nu jau – mūsu eņģelis – Lūcija Rancāne. Šodien piemineklis aizceļoja uz Rēzeknes novada Šķeņevas kapsētu, lai slīpā vakara saulē atgādinātu mums, kas ir patiesi sirsnīgs smaids, kas ir mīlestība, kas ir patriotisms un bezgalīga uzupurēšanās, lai daudziem simtiem bērnu, jauniešu, vecu cilvēku, putnu un dzīvnieku dzīve kļūtu gaiša un cerīga.

Read Full Post »

Svētdienas vakars

Šogad Makašānos ābolu gads. Padevusies ir gan vasaras, gan rudens šķirņu raža. Skolēniem pašu audzētie veselīgie augļi tiek piedāvāti katru starpbrīdi.  Ar tiem, kuri jau svētdienas vakarā ieradušies skolas internātā, kopīgi salasījām saldos dzeltenos un mālābolus.


Izskatās, kapietiks arī sulām

un ēšanai līdz pašam pavasarim.

Read Full Post »

Šogad Makašānos atkal darbojas pirmsskolas grupiņa. Astoņi bērni, kuri aizrautīgi un ar lielu atbildību gatavojas kļūt par skolēniem. Vairāki no viņiem iepriekš bijuši bērnu dārzā, bet daži skolā ieradušies tieši no mājām. Kā vieni tā otri ir ļoti priecīgi un lepni par to, ka viņi JAU ir skolnieki. Vairākas bērnu mammmas ar lielu prieku stāsta, ka mājās pie brokastošanas savus bērnus dabū ar maziem draudiņiem: “Ja, nepaēdīsi, tad neverēs iet uz skolu….”. Un tad ēdiens momentā tiek notiesāts.

No malas arī ir nācies novērot, cik mīļi un iecietīgi pret mazajiem izturas vecāko klašu skolēni. Tas liek domāt, ka skola ir kā liela ģimene, kur mazie mācās no lielākajiem, viens otru pieskata un audzina.

Viss liecina, ka pirmsskolas grupiņa pie skolas visnotaļ pozitīvi ietekmē ne vien pašus tās audzēkņus, bet arī izglītības iestādes klimatu kopumā, motivējot izaugsmei mazos, atbildībai un iecietībai lielākos.

Read Full Post »

Nakts domas

Atkal padomā gleznot upi vai strautu. Interesanti, ka šī tēma regulāri atgriežas un tiecas izpausties kaut kā savādāk: citā kolorītā, citā gaismā, citā noskaņā un kompozīcijā. Un tiesa, divas reizes vienā upē iekāpt nevar.

Tāpat kā dzīvē, tā arī glezniecībā. Tu ej un ej, mazliet pakāpies vai pagriezies citā virzienā, dažreiz atskaties, dažreiz lec… Ir tā, ka gleznotjot izdodas gan sevi garlaikot, gan pārsteigt. Un sevis pārsteigšana dažādās dzīves situācijās ir ārkārtīgi aizraujoša lieta, kas laikam paliek atmiņā ļoti ilgi, lai neteiktu – mūžīgi. Tas ir viens no mirkļiem, kuros apzinies, ka neesi dārzenis.

Read Full Post »