Pirms dažām dienām sadzirdēju čiepstam pūces mazuļus, kas tādā veidā signalizē, ka grib ēst. Viens no viņiem vēl nupat izrāpies no dobuma, ticis uz sava mitekļa jumtiņa apbrīno pasauli, bet otrs mēģinājis lidot un piezemējies turpat zālē.
Lai kāds lielāks dzīvnieks nenodarītu pūces mazulim pāri, nācās meklēt kāpnes un nogādāt viņu uz zara. 
Kaut arī vēl maziņš, tomēr dusmīgi klabināja ar knābi, skrāpēja ar saviem lielajiem un asajiem nagiem un sita ar spārniem. Kad sajuta roku siltumu, nomierinājās un tikai brīnījās ar savām lielajām zilajām acīm. Tā kā viss viņa liemums ir no spalvām, bet pats tāds kaulains, nolēmu pabarot mazuli ar svaigu liesu gaļiņu. To viņš novērtēja, ķerot gbalus tā, ka vienmēr ieknāba man pirkstā.
Nākamajā rītā putna bērns jau bija liepas augstākajos zaros kopā ar saviem vēl diviem brāļiem (māsām) lielas rudās mātes gādībā, kas ik vakaru centīgi nodarbojas ar jauno audzināšanu, skaļi runājoties.
Gundegas piezīmes 