Pēc vētras

…un mēs dzīvojam, dzīvojam.Līdz kādam šķietami nenozīmīgam brīdim, kādam it kā nelaikā iekļuvušam mirklim. Gan gribētam, gan negribētam. Naplānotam, bet, iespējams, cerētam. Nelūgtam, bet pieņemtam. Tādam, kas vienkārši ievelk tevi mazā burvībā arpus laika -pareizā un nepareizā.. Tā rodas glezna: liela, sirma egle guļ uz naksnīgā meža ceļa. Koks neizturēja vētru, ar milzu čaukstoņu nokritusi, tagad  klusē, un klusē, un klusēs… Bet es, es pastāstīšu lēni krītošam rīta snīegam. Varbūt.