Valsts svētku diena tāda iepelēka, bet gleznošanai gan tīri piemērota – ar mierīgu, neitrālu gaismu. Tikai tā gaisma varētu būt ilgāk. Nu, ko lai dara, ja pie mums novembrī vakars sākas trijos dienā….
Gleznoju mazu sievietes aktu. Patiesībā turpinu sen iesāktu darbu. Šodien pēc gara laika pēkšņi ieraudzīju, kā tam visam jābūt. Ir sajūta, ka iepriekš nekādi nebija iespējams saprasties ar tām krāsām, kas savā nodabā dzīvojās uz nelielā audekla. Nav jau nekāds tas brīnums. Kā jau parasti līdzīgos gadījumos, lai izprastu tonalitāti, jāizprot gaismas raksturs, jāsajūt noskaņa, kas tur grasās pieteikties.
Tuvojoties pēdējam triepienam, kļūstu nervozāka, jo bailes pārcensties: padarīt visu pārāk skaidru, garlaicīgu…
Pa laikam vēroju nepabeigto ainavu ar rudenīgām ābelēm.
Nolemts: tuvā krūmu pudura vietā būs dzidrs un auksts dīķītis, un mākoņiem pietrūkst siltu pastozu gaismu. Bet tas būs jau rīt.
Gundegas piezīmes 