Ņirgāšanās, aprobežotība vai apzināta ļaunprātība?
Divdesmit gadus Latvijā īstenotās politikas acīmredzamais rezultāts pierāda, ka daudzkārt plānošanas dokumentos pieminētā reģionu līdzsvarotā attīstība ir absolūti tukšas frāzes, kuru ēnā pāris gadu laikā Latvijas lauki zaudējuši desmitiem tūkstošu iedzīvotāju, draudot pārvērsties par nepārredzamu krūmāju.
Savukārt, izglītības politika degradējusi ne vien bērnu, jauniešu un vecāku attieksmi pret skolu kā tuvāko gaismas pili, ne vien gadiem daudzveidīgi pazemojusi skolotājus visas sabiedrības acīs, bet tagad piespiedu kārtā liek demoralizēties arī skolu vadītājiem.
Domāju, ka raksturojot šī mācību gada sākumu, daudzi Latvijas lauku izglītības iestāžu vadītāji un skolotāji būtu ar mani vienisprātis, ja es nosauktu to par murgu, kāds vēl līdz šim nav pieredzēts. Finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam”, šķiet, ir sasniedzis savu apogeju. Bet varbūt vēl nav?
Cenšoties katrs savai skolai iegūt vairāk skolēnu, direktori un skolotāji bija spiesti izmanot gan visradošākās, gan zemiskākās metodes. No saprātīgas konkurences skolu starpā, kas varētu veicināt izglītības kvalitātes paaugstināšanos un izglītības saturiskā piedāvājuma bagātināšanos, uzmanības centrs smagi nosvērās nežēlīgas cīņas pusē. Visur daudzinātais radošums nu izpaudās kautiņā par skolēnu, kuram „seko” NAUDA. Nauda, kā zināms, kļuvusi teju visu vērtību vērtība, kuras dēļ var mierīgu sirdi atļauties samērā ātrā tempā degradēt plašas mūsu nelielās valstiņas teritorijas. Tajā pašā laikā novārdzinātajai tautai to pasniedz ar vārdiem: sociālais atbalsts, energoefektivitāte, rekreācija, inovācijas, attīstība, izaugsme, infrastruktūras modernizācija, palīdzība utt. Lai gan tā palīdzība, kas šobrīd draud, patiesībā ir palīdzība nomirt, eitanāzija.
Rit trešais mācību mēnesis, bet diemžēl lauku skolās tas nav nesis rāmu mieru, jo no augšas draudīgi tiek šūpots nākamās optimizācijas zobens, kurš pirmo reizi jau pirms divpadsmit gadiem atvēzēts, pār Rēzeknes novadu sāpīgi nokrita pēc nesaprātīgās – pat smalki kaitnieciski uzmodelētās pašvaldību reformas, liekot lauzt savas dzīves desmitiem bērnu, vecāku un pedagogu, kā arī atstājot neveselīgas pēdas vietējo kopienu sociālajā vidē. Daži šajā situācijā bezspēcībā nošūpo rokas, bet citi – varai pietuvinātie – cer izdzīvot uz otra nelaimes. Nevis cer, bet meistarīgi un modri izmanto varas instrumentus. Piemēram, piedraud tēvu atstāt bez darba, ja dēli izvēlēsies citu skolu. Īpaši efektīgs instruments, izrādās, ir bāriņtiesas, kas tēvam devuši mājienu, ka dēlu varot arī atņemt, ja viņš savai atvasei neizvēlēsies „pareizo” skolu. Vai pagasta pārvalde, kura ģimeni biedē ar to, ka nemaksās pabalstus, ja mazie pēcnācēji izvēlēsies mācību iestādi citā pagastā…
Daudzi skolu tīkla optimizācijas ietvaros slēgto un reorganizēto trīspadsmit Rēzeknes novada skolu bērni nepalika novada mācību iestādēs kā cerēts, bet gan pārcēlās uz pilsētu, ārzemēm vai brauc uz citas pašvaldības izglītības iestādi. Vietās, kur likvidēta skola, krasi uz slikto pusi izmainījusies kopienas dzīve, vide izskatās pamesta un nepievilcīga turpmākai cilvēku dzīvei. Ir skaidrs, ka skola ir viena no svarīgākajām lauku infrastruktūras sastāvdaļām, lai tuvākā teritorijā būtu ieinteresētas apmesties uz dzīvi jaunas ģimenes. Anglijā jau sen empīriskā ceļā secināts un aprēķināts, ka saglabāt mazas kopienu skolas ir arī ilgtermiņā ekonomiski ievērojami izdevīgāk, nekā sākumā degradēt teritoriju ar visām no tā izrietošajām sekām, bet pēc tam ķerties pie tās rekreācijas. Nerunājot nemaz par to, cik sociāli kropļojoša un traumatiska ir šāda bērnu piespiedu pārvešana uz centriem. Bet, kurš tad to grib klausīties un dzirdēt….(?)
Manuprāt, Latvijā visu līmeņu politikā ir ieilgusi smaga morāles krīze, kas izpaužas kā klajš savas tautas uz zemes nicinājums.
Read Full Post »
